Šinšillas Latvijā

A. Krauklis: šinšillu audzēšana ir perspektīvs bizness

04.05.2001, Dienas Bizness, Aiva Lapiņa
		I/u Smilšainais krasts īpašnieks Arnis Krauklis pagājušajā ziemā sācis jaunu biznesu - kažokzvēru šinšillu rūpniecisko audzēšanu. Ar šo biznesu A. Krauklis cer nopelnīt līdzekļus jahtu tūrisma attīstīšanai Engurē. I/u Smilšainais krasts īpašnieks A. Krauklis tā īsti neatbilst priekšstatiem par tā saucamo mazo uzņēmēju, jo viņam kā privātpersonai tikpat kā piederot Engures osta. Tomēr pēc darbības satura un apjoma Smilšainais krasts pašlaik drīzāk esot uzskatāms par nelielu uzņēmumu ar tik lieliem ienākumiem, ka īpašniekam vajadzēja domāt par alternatīvu biznesu, lai nopelnītu līdzekļus «dzīvošanai» un dažādiem projektiem, stāstīja uzņēmējs. Savulaik diezgan vētrainā privatizācijas procesā ar vairākiem tiesas procesiem A. Krauklis kļuvis par Engures ostas būvju un piestātņu īpašnieku. «Man kā fiziskai personai faktiski pieder Engures osta, par ko gan vēl strīdamies ar pašvaldību un par ko vēl var strīdēties ilgi, bet manā īpašumā ir visas hidrotehniskās būves, kas ostā ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām, noliktavas, jahtas piestātne,» teica A. Krauklis. Engures osta ar tās būvēm esot piemērota vieta jahtu uzņemšanai vasarā, kā arī glabāšanai ziemā. Tādēļ piestātņu un telpu iznomāšana gan burātājiem, gan vietējiem zvejniekiem, kā arī privatizācijas rezultātā iegūtā kuģošanas inventāra un kuģu detaļu tirdzniecība ir viens no uzņēmēja ienākumu avotiem. «Varu teikt, ka tā nopelnītie līdzekļi nav pat izdzīvošanas, bet tikai iztikas nauda,» teica A. Krauklis, izvairoties saukt konkrētus skaitļus. «Piemēram, no zvejniekiem par kuģa turēšanu piestātnē ņemu tikai simbolisku samaksu: zem lata par diennakti. Ja paskatās, cik Rīgā ir jāmaksā par automašīnas turēšanu stāvvietā, tas ir smieklīgi maz... It kā var pateikt, ka cena būs augstāka, bet zvejnieki to vienkārši nevarēs samaksāt.» Pazīst kā mīļdzīvniekus Pagājušajā ziemā A. Krauklis izveidojis pirmo šinšillu fermu Latvijā, kurā pašlaik ir 42 dzīvnieki. «Līdz šim Latvijā šinšillas visdrīzāk varēja ieraudzīt zooveikalos, jo ir cilvēki, kas tās mājās tur kā mīļdzīvniekus, bet ar šo kažokzvēru t.s. rūpniecisko ražošanu neviens nenodarbojās,» teica uzņēmējs. «Nedaudz šis bizness attīstās Lietuvā, bet Igaunijā šinšillu audzēšanu plašākos mērogos ir sākuši pirms diviem trim gadiem. Man gadījās iepazīties ar šinšillu audzētāju pieredzi Igaunijā, tad sapratu, ka mani šī lieta interesē.» Šinšillas esot dzīvnieki, kas prasa maz laika: viss process lielā mērā ir automatizēts. Ja citi kažokzvēri dzīvo zem klajas debess vai nojumē, tad šinšillām vajag slēgtu, tuklāt apkurinātu, +17 - +18 C siltu telpu. A. Krauklis norādīja, ka viņam ir iespējas tādu telpu nodrošināt. Jaunā ferma patiesībā ir viena īpaši aprīkota telpa ar nelieliem būrīšiem trīs stāvos dzīvniekiem. Pašlaik ar visu darbu tiekot galā pats A. Krauklis, bet viņš uzskata, ka nākotnē šis bizness varētu radīt jaunas darba vietas. Tiesa, nevis pašā fermā, jo to varēšot apkalpot divi trīs cilvēki, bet būšot vajadzīgs siens barībai, malka apkurei utt., kādam to vajadzēs piegādāt. Plāno veidot lielāko fermu Eiropā Ņemot vērā Igaunijas zvēraudzētāju pieredzi, A. Krauklis esot aprēķinājis, ka šinšillu audzēšana varētu būt ienesīga nodarbošanās (minimālā ādas cena esot 30 USD, bet pašizmaksa 12 - 15 USD), un ir pārliecināts, ka šim biznesam ir labas izaugsmes iespējas. «Šī produkta no- ieta tirgus noteikti ir tikai rietumvalstīs, bet galvenokārt - ASV, jo šinšillu ādu izsoles lielākoties notiek ASV,» skaidroja uzņēmējs. «Igaunijas un arī Somijas audzētāji savus produktus realizē galvenokārt ASV. Tirgus nav pārblīvēts. Cik zinu, pašlaik pasaulē ir pieprasīts apmēram pusotrs miljons ādu gadā, bet faktiski tiek saražots 600 000. Nav jūtams, ka ražošanas apjomi varētu palielināties, jo Somijā, Dānijā šinšillu fermas tiek likvidētas. Man faktiski nav konkurences. Tā kā izsolēs drīkst piedalīties tikai ar noteiktu ādu skaitu, pašlaik ādu realizācija iespējama sadarbībā ar citiem audzētājiem Igaunijā, Somijā vai Dānijā.» A. Krauklis nepiekrīt viedoklim, ka šinšillu fermas Eiropā tiek likvidētas dzīvnieku aizstāvju aktivitāšu dēļ un varbūt tāpēc, ka cilvēki atsakās no dabīgām kažokādām. Eiropieši drīzāk vairs negribot nodarboties ar kažokzvēru audzēšanu, jo «uztaisīt naudu» varot citādi... A. Krauklis plāno jau šoruden sākt veidot lielāko šinšillu fermu Eiropā ar vairāk nekā 600 šinšillām. Paredzams, ka tas būs Latvijas - Igaunijas kopuzņēmums. Jārūpējas par kvalitāti Latvijas Zvērkopju asociācijas priekšsēdētājs Andris Upenieks atzīmēja, ka šinšillu āda pasaulē šobrīd ir modē un ir viena no dārgākajām kažokādām. «Latvijā gan tā ir mazāk zināma un izmantota, šaubos, vai pie mums ir uzšūts kāds šinšillu kažoks, to vairāk izmanto apdarei,» sacīja A. Upenieks. Viņš skaidroja, ka šinšillu audzēšanu Igaunijā pagaidām vēl īsti nevarot nosaukt par rūpniecisku ražošanu, bet pāris fermas ir paredzējušas to izvērst. «Pašlaik grūti prognozēt, cik rentabls varētu būt šis bizness,» teica A. Upenieks. «Pozitīvi ir tas, ka šinšillām barībai galvenokārt ir vajadzīga augu valsts un kvalitatīva kombinētā barība (lapsas, ūdeles tiek barotas ar pārtikas subproduktiem), kas ir relatīvi lētāka, tādēļ audzēšana it kā ir diezgan vienkārša. Taču vēl nav īsti zināms, cik veiksmīga būs dzīvnieku vairošanās.» Turklāt nopietni būšot jāpiestrādā, lai tirgū tiktu piedāvāta ļoti kvalitatīva āda. Šinšillas esot mīļš, jauks, bet arī jūtīgs dzīvnieks. Zvērkopju asociācijas priekšsēdētājs uzskata, ka šinšillu audzēšana ir labs veids, kā bez lieliem kapitālieguldījumiem sākt kažokādu biznesu. «Asociācija Kraukļa kunga centienus atbalsta. Redzēs, ko diktēs tirgus, bet mēs ceram, ka šinšillu audzēšana varētu kļūt par jaunu nodarbi Latvijā.» Atturas no lieka riska Ar jauno biznesu A. Krauklis pirmkārt cer nopelnīt līdzekļus jahtu piestātnes (ar peldošu māju) sakārtošanai, kafejnīcas un jahtkluba mītnes izveidei. «Ja veiksmīgi attīstīsies šinšillu ādu bizness, varbūt varēšu ņemt bankā kredītu, taisīt kafejnīcu un pārējo,» sacīja uzņēmējs. «Šodien ņemt kredītu bankā un taisīt kafejnīcu ir ļoti liels risks. Tā kā man pieder individuālais uzņēmums, par neveiksmēm man ir jāatbild gan ar to, kas man pieder kā uzņēmumam, gan kā fiziskai personai. Tādēļ jādomā, ar ko varu riskēt un ar ko ne.» Arī jaunā biznesa sākumam A. Krauklis ir aizņēmies naudu no privātpersonas. Viņš nav gatavs kādu daļu no ostas ne ieķīlāt, ne varbūt pārdot, jo savulaik privatizācijas procesā esot pārāk smagi par visu cīnījies, lai lieki riskētu. Ja arī kādam būtu līdzekļi, par kuriem uzņēmējs būtu gatavs kaut ko pārdot, tad drīzāk šis «kāds» tik lielu naudu ieguldītu Liepājas vai Rīgas ostā, uzskata A. Krauklis. Visa darbība pakārtota jahtu tūrismam A. Krauklis ir pārliecināts, ka Engures ostā tieši jahtu tūrismam ir perspektīva, tādēļ īstenībā visas aktivitātes esot vērstas uz tā attīstību, kaut arī pašlaik jahtu tūrisms nekādu peļņu nedodot. «Osta prasa ļoti lielus ieguldījumus, bet, kā zināms, valsts mazās ostas negrib atbalstīt,» atzīmēja A. Krauklis. «Kad Engures ostai bija iespēja izveidoties par nelielu komercostu, mēs ar pašvaldību strīdējāmies par īpašumtiesībām un par to, kurš īsti būs saimnieks. Šo momentu izmantoja citas ostas. Tomēr uzskatu, ka Engures ostu nevar izveidot par komercostu arī objektīvu iemeslu dēļ: tai nav sauszemes teritorijas, kur izveidot kravas laukumus. Turklāt investīcijas vai kredītus Engurē nevarēs piesaistīt, kamēr nebūs apgūtas lielās ostas. Tādēļ, manuprāt Engure varētu būt osta, kur bāzējas nelieli zvejas kuģīši un attīstās jahtu tūrisms.» Engurē esot pietiekami labi apstākļi, lai varētu uzņemt jahtas, tomēr pagaidām tās ostā ierodas diezgan reti. A. Krauklis uzskata, ka tā lielā mērā ir valsts vaina, kurai tūrisma attīstība nav bijusi prioritāte. «Kaut tuvākajā laikā darbošos alternatīvajā biznesā, tomēr no ostas neatteikšos, ja reiz tik smagā ceļā to esmu ieguvis,» teica A. Krauklis. «Jau esmu teicis, ka privatizācija nebija domāta visiem: biju vienkāršs atslēdznieks paju sabiedrībā, kurš gribēja iekāpt vagonā, kas it kā nebija domāta man.» Uz jautājumu: vai tagad ir sajūta, ka atrodas vagonā, kurā centās iekāpt, ja reiz jāveido alternatīvs bizness naudas pelnīšanai, A. Krauklim atbilde jādomā labu brīdi... «Domāju, ka esmu palicis kaut kur pa vidu tam vagonam, kurā gribēju iekāpt, bet no vilciena ārā noteiki nekāpšu.» «Esmu ieinteresēts, lai Latvijā vēl kāds audzētu šinšillas, jo tad varētu veidot kopīgu asociāciju, kuras ietvaros būtu iespējams savākt noteiktu skaitu ādu, lai tieši, bez starpniekiem piedalītos izsolēs,» teica i/u Smilšainais krasts īpašnieks Arnis Krauklis.