Šinšillas Latvijā

Skaidrīte Baldiņa, Auseklis
2005. g. 4. aprīlī

Vidrižu pagasta zemnieku saimniecībā Sautlāči šopavasar būs sava veida jubileja – drīz apritēs gads, kopš saimnieki sāka jaunu, netradicionālu nodarbi – šinšillu audzēšanu.

Tagad Dzintra Gulbe kopā ar dzīvesbiedru Juri atceras aprīļa rūpes pirms gada: kā sākuši projekta izstrādi, lai iegūtu Eiropas Savienības atbalstu netradicionālās nozares attīstīšanai, kā klapatojuši būvatļaujas, kredītus un bezgaldaudz citu formalitāšu, kā visbeidzot 30. maijā no Igaunijas pārvesta pirmā mazo dzīvnieciņu šinšillu partija, kurai mājas vispirms iekārtotas vagoniņā. Pēc nepilniem diviem mēnešiem – jūlija nogalē – bija nākamais vedums, bet 28. septembris īpašs ar to, ka sagaidīts pirmais apburošo dzīvnieciņu metiens. Nu var teikt, ka pirmais bērns ir paaudzies. Tas kļuvis par visas Sautlāču ģimenes mīluli. Visnozīmīgākais veikums šajā saimniecībā, pateicoties šinšillām, ir jaunuzceltā ferma. Tā no ārpuses atgādina samērā lepnu dzīvojamo namu. Pati Dzintra smejas: - Mums, mājiniekiem, tik glaunu telpu nav… Patiesībā īstenotais projekts ir kādreiz sāktas saimniecības ēkas izbūve, tai vēl sekos papildinājums un turpinājums, jo šinšillu audzēšana prasa nopietnas izmaiņas. Kā saimniecība, kas ir viena no Latvijā nedaudzām, kur uzsākta šinšillu audzēšana, tā jau tagad ir piesaistījusi uzmanību. Saimnieki, protams, neliegs interesentiem dzīvnieciņus apskatīt, bet laikus jādomā, kā novērst stresu, ko tiem radīs svešu cilvēku parādīšanās. Šinšillas ir smalkas būtnes, mīl mieru, siltumu un savus saimniekus, nevis svešu ļaužu barus. Tāpēc projekts šinšillu namam tiks turpināts, lai ganāmpulku norobežotu un vienlaikus arī varētu parādīt, dzīvnieciņus netraucējot. Ar mazo zvēriņu ienākšanu saimniecībā Dzintra un Juris daudz ko mācījušies un apguvuši. Juris teicami gatavo sprostus. Vajadzīgs tikai izejmateriāls. Vispār šinšillu mājai ir diezgan sarežģīta arhitektūra: barotavas, ūdensapgāde, zvēriņu komunicēšanās iespēja, arī speciālas smilšu kastes, kur mazulīši poš savus bezgala skaistos un maigos kažociņus. Tās ir speciālas smiltis, jo šim nolūkam zvēriņiem neder kuras katras, bet īpašas, tāpat kā barība, kas šinšillu audzētavām tiek gādāta no Dānijas. – Šis pasākums ir ļoti dārgs prieks, - saka Dzintra un neslēpj, ka ganāmpulka iegādei vien tērēta ļoti liela nauda un, protams, ņemts kredīts. Tāpēc prieks, ka telpu izbūvei gūts atbalsts no ES fondu līdzekļiem, kas paredzēti netradicionālo nozaru attīstīšanai. – Te mēs vismaz neielecām pēdējā vagonā, - ar zināmu gandarījumu teic Dzintra, jo zināms, ka naudiņa šim pasākumam izsīkusi ļoti ātrā tempā. Var jau būt, ka tas cilvēkam ir arī tāds kā dabas dots talants, nenokavēt īsto brīdi. Arī saimniekošanu Sautlāčos, dzimtas mājās, Dzintras ģimene sāka, tiklīdz padzirdēja par tādiem brešzemniekiem, kas laukos parādījušies kā kopsaimniekošanas konkurenti. Tad arī viņi tika pie jaunas liellopu fermas, kura gan, šķiet, vairāk netiks modernizēta. Patlaban galus kopā savilkt palīdz piena ražošana. Saimnieki tur 14 slaucamās govis, tās gan tiekot ļoti stingri brāķētas. Tā kā pienam šobrīd ir laba cena un Valmieras piens, ar ko viņi sadarbojas, ļoti korekti veic norēķinus, ne rīt, ne parīt ganāmpulku vēl nelikvidēs. Taču Dzintru spārno jaunā iespēja: reiz taču viņiem būs normāla dzīve, kad nejutīsies noskrējies un nostrādājies kā vergs. Juris piebilst, ka no šinšillām, ganāmpulku paplašinot, ieguldītais varētu sākt atmaksāties pēc pāris, varbūt pat vairāk gadiem. - Par perspektīvu ir jādomā tagad, - spriež Dzintra, jo ir sapratusi, ka tradicionālajai lauksaimniecībai te, Sautlāčos, diezin vai būs sekotāji. Lūk, meita Kristīne šinšillas jau iemīlējusi. Labprāt arī aprūpē. Protams, ka tas ir daudz patīkamāk, nekā kūtī pie govs astes turēties. Kādi pavasara plāni - klāt aprīlis, zemniekiem jāsāk pārdomāt darāmo? Protams, arī Sautlāčos ars, sēs, labību un lopbarību gādās, dārzeņus audzēs. Darba būs vairāk nekā jebkad, jo – naudu vajag. Lai kāds arī būtu pašu valsts vai ES atbalsts, ar to vien jauniem pasākumiem zemniekam nepietiks, ja nebūs paša darba daļas. Šo nosacījumu Sautlāču saime ir labi ielāgojusi. Tomēr arī zinātkāre, uzdrīkstēšanās, prasme iet līdzi laikam ir svarīga. Tāpēc Dzintra savureiz kādu darbiņu atlikusi pie malas, lai brauktu uz kursu nodarbībām. Limbažos bijis labs piedāvājums izglītoties, viņa to ir izmantojusi un ne mazumu sasniegusi.