Kad pirms gada sazinājāmies ar Dzintru Niedolu no Bunkas pagasta zemnieku saimniecības "Saules", lai parunātu, kā veicas ar viņas jauno saimniekošanas veidu – šinšillu audzēšanu, viņa sacīja: "Sarunājam tikšanos pēc gada, tad redzēsim, vai vispār kaut kas vairs būs palicis pāri!"
Nu ir pagājis gads, un mēs tiekamies. Lai iepazītu mazos dzīvnieciņus, mēs kopīgi dodamies tos pabarot. Tad arī saproti – tie nevar neiepatikties. Pagaidām Dzintrai ir tikai ieguldījuma fāze, nekāda ieguvuma. Kā būs vēlāk? To viņa pagaidām neprognozē. Kalnu vāverītes nevar neiepatikties Teikšu pavisam atklāti – pirms došanās uz "Saulēm" man nebija nekāda lielā priekšstata par to, kādas izskatās šinšillas. Un arī daudzi citi, kam pateicu, kur došos, vaicāja, vai tie ir truši. "Nē, es tās saucu par kalnu vāverītēm," smejas Dzintra. "Jā, vāverēm tās ir vairāk līdzīgas." Un viņa zina stāstīt, ka brīvā dabā šie mazie dzīvnieciņi mitinās Andu kalnos. Gribot parādīt mums šinšillu visā krāšņumā, Dzintra atver vienu no būrīšiem, satver tur esošo dzīvnieciņu aiz astes un ceļ ārā. "Nu, papozē fotogrāfam!" viņa mīlīgi mudina. Un aicina noglāstīt dzīvnieciņa maigo spalvu. Tā ir mīksta kā samts. Tik patīkama, ka gribas mazo dzīvnieciņu pa rokām vien burzīt. Ir pienākusi ēdienreize, un dodamies saimniecei palīgā. Katrā būrīti jāieliek pa siena saujiņai, un pēc tam saimniece katram ieber arī sauso kombinēto barību, kas gatavota speciāli šinšillām un vesta no Dānijas. Igaunijā arī ražo, stāsta saimniece, bet iesākts dot šo un tagad negribas mainīt, jo tā ir viena no šo dzīvnieku audzēšanas īpatnībām – barības maiņai jānotiek ļoti pakāpeniski. Nu gandrīz kā ar zīdaiņiem! Ja to izdara straujāk, dzīvnieciņu vēderi sāk protestēt... Saimniece vēl pārbauda, vai dzīvnieciņiem pietiek dzeramā ūdens, kur vajag, papildina, bet tad viltīgi piemiedz acis: "Ļausim, lai viņi pirms ēšanas nomazgājas!" Un viņa iet un vienu pēc otra pie katra būrīša ver vaļā nelielas lādītes. Tikko tās ir iestumtas būrītī, atskan tādi kā būkšķi un drīz jau bungo visā telpā. Tur šinšillas mazgājas tā, ka skan vien. Peras smiltīs! Ilgi un kārtīgi! Kad beidzot izpērušās, sākas ēšana, un mēs ejam prom, jo nu dzīvnieciņiem vajadzīgs miers. Jā, vēl tikai jāsamīļo pavisam mazie bērniņi. Tie ieguļ plaukstā kā mazi kaķēni, tomēr ir ļoti rosīgi. Saimniece smejas, katru rītu sākot ar apskati, vai kādai mammītei nav piedzimis bērniņš. Vidēji divas, trīs reizes gadā katra no viņām laiž pasaulē mazuļus. Un tas var būt viens, bet var būt arī seši. Starp citu, saimnieces teiktais par to, ka šinšillām ir vajadzīgs miers, nav nekāds joks. Bija gadījums, kad "Saulēs" dzīvojošajām šinšillām sāka izkrist spalva. Esot seminārā, par to runājusi arī ar citiem šo dzīvnieciņu audzētājiem – Dzintra ir Zvērkopju asociācijas šinšillu audzētāju sekcijas biedre. Izrādījies, arī vairākiem citiem ir tāda pati problēma. Sākuši meklēt informāciju un noskaidrojuši, ka šinšillas ir jāsargā no stresa. Tad arī katrs izvērtējis savu situāciju, un atklājies, ka vienam ferma atrodas pārāk tuvu lielceļam, citam kaut kādi citi trokšņi traucē, bet Dzintra secinājusi, ka viņas dzīvnieciņiem acīm redzot nepatīk, ja aiz loga ierūcas traktors. "Ja šinšillu kaut kas sabaida, tā var pat nomirt ar sirdstrieku," saka Dzintra. Viņai tā ir gadījies – ienāc kūtī un dzīvnieciņš, kas vēl vakar sveiks un vesels lēkāja pa būrīti, tagad guļ beigts. Iztaisot sekciju atklājās, ka sirdstrieka. Tāpēc šie dzīvnieciņi jāsarga gan no kaķiem, gan suņiem un pat žurkām. Lai pūkainīšiem būtu vēl mierīgāk, Dzintra pat atskaņojuši viņiem mierīgu mūziku. Un vēl Dzintra ir pārliecināta, ka šinšillas ir brīnišķīgi mājas mīļdzīvnieciņi. Vienīgā bēda – tie mīlot grauzt gultu vai krēslu kājas un citu, kas pagadās ceļā. Turklāt labos apstākļos šinšillām ir kārtīga suņa mūžs – līdz 15 gadiem. Kažoks – ļoti dārgs prieks Šobrīd Dzintrai kūtiņā ir 80 dzīvnieciņi, bet jau rīt to skaits var mainīties, jo var nākt klāt kāds no jauna. "Saulēs" šie mazie un interesantie dzīvnieciņi mitinās divarpus gadus. Kā tas viss sākās? Dzintra smejas: "Mazliet no aizvainojuma. Tolaik nodevu nobarotos buļļus, bet mums par kilogramu gaļas samaksāja 28 santīmus. Tā bija ņirgāšanās, un es nospriedu – nevienu bulli vairs nebarošu!" Viņa jau iepriekš bija dzirdējusi par šinšillām, bet nu devās uz Enguri, kur ir liela šo dzīvnieku audzētava "Smilšainais krasts", visu apskatīja, izprasīja, uzzināja, tad paciemojās vēl vienā audzētavā Užavā un veda pirmos septiņus mājās – sešas mammas un vienu papu. Tā arī viss sākās – ar mazumiņu. Dzintra saka: "Ja grib saimniekot ar vērienu, vajag uzreiz daudz, bet viņa savu pulku pamazām pieaudzē pati." Pavairošanai šinšillas ievestas arī no Dānijas. Pagaidām Dzintra nodarbojas tikai ar šinšillu pavairošanu. Tas nozīmē, ka ir tikai izdevumi, bet vēl nekādu ieņēmumu. Kad tie varētu būt, to viņa pagaidām neprognozē. Latvijā esot ap 16 oficiālo šinšillu audzētāju, taču neoficiāli ar to nodarbojas daudz vairāk cilvēku. Latvieši ir kooperējušies ar Igauņiem un šinšillu ādiņas, kas ir ļoti ekskluzīvs kažokizstrādājumu izejmateriāls, tiek pārdotas Kopenhāgenas izsolē. Agrāk bijusi kooperācija arī ar lietuviešiem, bet tie piedāvājuši brāķi, un sadarbība beigusies. "Lai izgatavotu vienu kažoku, vajag 300 šinšillu ādiņas," stāsta Dzintra. "Taču, lai šīs ādiņas varētu piemeklēt vienādās krāsās un izmērā, vajag vismaz trīs reizes vairāk. Tāpēc šinšillu ādas izstrādājumi ir ļoti dārgi." Tos realizējot lielākoties Krievijas un Itālijas tirgū. Pie mums pat neesot manīti šinšillu kažoki. Ja nu vienīgi puskažociņi, dāmu apmetņi pie balles kleitām, kādas apkaklītes vai citi aksesuāri. Turklāt Dzintra zina stāstīt, ka šinšillu ādas izstrādājumi nav domāti ikdienas valkāšanai kā, piemēram, trušādas kažoki. "Tie nav tik izturīgi," viņa saka. "Tāpēc domāti svētku reizēm." Naudu pelna ar zālāju sēklu Ja reiz šinšillu audzēšana šobrīd ir tikai vaļasprieks, tad ir kaut kas, no kā saimniecība pelna. Tā ir saimnieka Viestura Niedola pamatnodarbošanās – zālāju sēklu audzēšana. Todien, kad viesojamies "Saulēs", viņš ir devies iepirkt minerālmēslus, tāpēc nesatiekamies. Dzintra pastāsta, ka, pateicoties vīra darbam, arī varot iztikt un dzīvot. Viņš savu rūpalu izvērsis vairāk nekā 100 hektāru platībā un viņa audzēto zāles sēklu var nopirkt gan turpat uz vietas saimniecībā, gan arī veikalos to izplata SIA "Latvijas šķirnes sēklas". Brauc pircēji – lielākoties zemnieki un apzaļumošanas firmas, no visas Latvijas, jo mūsu valstī nemaz nav tik daudz cilvēku, kas nodarbotos ar šo vajadzīgo lietu. "Bet sarežģīta lieta ir tā zālāju sēklu audzēšana," Dzintra slavē vīru. "Tur ir gan daudz darba, gan arī vajag daudz dažādu zināšanu." Smaga sirds par situāciju laukos Mūsu sarunā Dzintra neslēpj sarūgtinājumu par to, ka pamazām Latvijas lauki paliek tukši. "Te paliek tikai pensionāri, dzērāji un cilvēki, kas negrib strādāt," viņa saka. Dzintra pati visu mūžu ir strādājusi Mežrūpniecības saimniecībā, jo pēc izglītības ir mežsaimniece, un atceras tos laikus, kad alga cilvēkiem bija jāmaksā obligāti, taču strādāt tāpat kā tagad daudzi, pat jauni cilvēki, negribēja. Tad mežziņi bija spiesti staigāt pa mājām un gandrīz vai ar varu vilkt cilvēkus uz darbu. "Bet tagad, kad nav vairs, kas velk, viņi vienkārši nestrādā, lai gan viņiem ir ģimenes un bērni," Dzintra nesaprot. Un nesaprot arī, kāpēc viņiem maksā kaut kādus pabalstus. Tad lai liek vismaz pagasta darbos izmaksāto atstrādāt! Un vēl Dzintrai sāp sirds par to, ka jaunie cilvēki aiziet no laukiem, jo viņiem tur nav ko darīt. "Valstij ir jāmaina politika pret saviem cilvēkiem!" viņa saka. "Šobrīd izskatās, ka valdībā darbojas interešu grupas, kas rūpējas tikai par naudu savās kabatās." Lai kaut cik sakārtotu valsti, Dzintra min, viņasprāt, trīs galvenos punktus, kam būtu jāpievērš uzmanība. Pirmkārt, jāievieš progresīvais ienākuma nodoklis, jo "cik ilgi nabagi to valsti uzturēs"? Otrkārt, jālikvidē tās daudzās kontrolējošās un administratīvās institūcijas, kas cilvēkus, kuri vēlas ražot un strādāt, spiež nost, jo "šobrīd katrs grib pelnīt, bet neviens negrib strādāt, tāpēc izveido jaunu institūciju un plēš naudu no tiem, kas grib strādāt". Un, treškārt, jāmaina vēlēšanu likums, lai cilvēki var balsot "nevis par tikko izveidotām partijām, kurām pēkšņi vēlēšanu laikā radies liels finansējums nezin no kurienes, bet par personālijām, kam cilvēki uzticas". Vēl viņai sāp sirds par to, ka tik daudziem cilvēkiem ir jādodas prom no savas valsts, lai nopelnītu naudu mācībām vai iztikai. "Pasargā Dievs! Es pati nekādā gadījumā un ne par kādu naudu nebraukšu strādāt uz ārzemēm, es pāri robežai došos vienīgi ekskursijā un lai apciemotu radiniekus, kas diemžēl, nevarēdami šeit izdzīvot, ir aizbraukuši prom!" saka Dzintra. Un domā, diezin vai Latvijas laukos ir kāda ģimene, no kuras kāds vēl nav devies uz ārzemēm pelnīt iztiku. "Tas ir nožēlojami, tāpēc nekas cits neatliek, kā doties protesta akcijā pret nabadzību," viņa secina.
