www2.la.lv (Latvijas Avīze)
15.02.2010.
Autors: Ilze Būmane
Dzīvesbiedri Uģis un Santa Rubeņi ir diplomēti agronomi, Jaunjelgavas novada Daudzeses pagastā viņiem pieder katram sava zemnieku saimniecība. Vienā audzē graudus, otrā – šinšillas, savu artavu dod arī zivju dīķis.
Kā izskaitļot brangu ražu
Rubeņiem zemes dabiskā auglība ir aptuveni 30 balles, bet, piemēram, Zemgalē tā divkārt lielāka. Tāpēc svarīgi izvēlēties pareizāko pieeju, lai iegūtu labu ražu. – Nevaru sūdzēties: rudzi manos laukos padodas, dabūju 5,5 – 6 t/ha, miežus ap 4 – 4,5 t/ha, tie parasti ir lopbarības graudi un sēklas materiāls, auzas – 5 t/ha, vasaras kviešu raža ir ap 4 t no hektāra, – stāsta Uģis.
Taupība tagad katram saimniekam ir pirmais bauslis, tomēr ne jau visur drīkst taupīt. Uģis uzskata, ka pat šajos spiedīgajos laikos cenšanās ekonomēt uz minerālmēslu rēķina bieži ir maldīgs priekšstats par taupīgumu. Jo katrai graudaugu kultūrai ir sava norma, no kuras nevar atkāpties.
Pērnpavasar paši mēģinājuši
ietaupīt – daļai lauku pirkuši Krievijā ražotus minerālmēslus bez mikroelementiem, daļai – "Kemiras" komplekso mēslojumu. Un iedzīvojušies liekos tēriņos, jo situācijas glābšana palielinājusi izmaksas. Saimnieks uzsver: ja ik gadu pasūta augsnes analīzes un izmanto pašu pieredzi, ja vienā un tajā pašā laukā pamēģina vairāku veidu minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus, zemnieks zina, kas viņa laukiem der. Paša kļūdas ir vislabākā mācība...
Uģis: – Daļu zemes arvien atstājam papuvē, it kā zaudējam uz laukaugu maksājumu rēķina, bet tas atmaksājas ar ražu. Ja pēc augsnes analīzēm redzu, ka tai laukā fosfora pietiek, izvēlēšos minerālmēslus, kur mazāk fosfora, bet vairāk kālija. Un, ja augu aizsardzības līdzekļus lieto stingri ieteiktajās devās, neko nepārspīlējot, iegūst labu ražu, nekaitējot dabai.
Vai rudzu maize vairs negaršo?
Rubeņu domas: specializācija būtu laba lieta, ja graudu tirgus ļautu stabili pelnīt. – Loģiski būtu, ja pļaujas laikā graudu cena ir zemāka, bet turpmākajos mēnešos, kad graudi jāuzglabā, tā palielinās, – spriež Uģis. – Mums diemžēl ir ačgārni. Lielākā cena ir rudenī, kad labību pārdod tie audzētāji, kam nav, kur graudus glabāt.
Saimnieks atviegloti nopūšas, ka pagājušajā rudenī izdevies pārdot visus rudzus. Aizpērn daļa graudu palikusi noliktavā, jo lielie dzirnavnieki gan Rīgā, gan Dobelē uz rudziem skatoties diezgan šķībi.
Kāpēc pieprasījums tā sarucis? Vai tad latvieši rudzu maizi vairs neēd?
Uģis: – Biznesā daudz kas mainās, arī graudu tirgū. "Dobeles dzirnavnieks" tagad pieder igauņiem, jaunie īpašnieki pateikuši, ka rudzi viņus neinteresē. Ar graudu pircējiem mums nekad nav bijušas sliktas attiecības, bet... šodien firma ir, rīt tās vairs nav, un gadiem veidotie kontakti pajukuši. Gandrīz visi graudu pārstrādes uzņēmumi jau pieder ārzemniekiem – somiem, zviedriem, vēl kādiem citiem. Patīkamāk jau būtu, ja tās būtu latviešu firmas, latviešu dzirnavnieki... Tiesa, bieži vien ārzemju firmās nav tie sliktākie noteikumi, tie ir pat labāki nekā vietējos uzņēmumos.
Tagad sākšot pārdot graudus arī kooperatīvajai sabiedrībai "Latraps", tās izpilddirektors Edgars Ruža ir Uģa studiju biedrs. Ļoti laba sadarbība saimniekam izveidojusies ar SIA "Pakavs" Aizkrauklē: īpašnieks Juris Sprukulis piegādā "Ziediņiem" ķimikālijas, savukārt "Ziediņi" – sēklas labību un lopbarības graudus viņa veikalam.
Būdams agronoms, Uģis Rubenis pievērsies arī sēklkopībai. Protams, sēklu tirgus vairs nav tik ienesīgs kā agrāk. Tomēr sēklaudzēšana ir ekonomiski izdevīga kaut vai tāpēc, ka nevajag pirkt sēklu no citiem. Arī šim gadam sagatavota auzu un miežu sēkla, rudzi gan vairs ne.
– Sēklas materiāla glabāšana un pārkraušana kļuvusi sarežģītāka, sertificētai sēklai nedrīkst būt nekādu piejaukumu. Mūsu četri pieci algotie darbinieki strādā augu gadu, arī ziemā, jo jāgatavo sēkla pavasara sezonai.
Kā "Ziediņos" izvēlas šķirnes? Kā zināms, vienā reģionā tās sevi parāda godam, citā ne visai. Latvijā selekcionētās auzu šķirnes neesot tās labākās, mieži gan – Stendes "Ansis" Uģim patīkot. Interesanti, ka, salīdzinot Priekuļos un Stendē izveidotās šķirnes, viņa laukos labāk padodoties kurzemmieces.
– Savos laukos katru gadu iesēju pa kādai jaunai šķirnei, hektārā vai piecos hektāros izmēģinu, kā tai pie mums patīk. Tikai tā varu dabūt optimālo variantu. Mazie izmēģinājumu pleķīši Lauka dienās jau neparāda reālo ainu, – Uģis uzskata. – Galvenais ir rezultāts, ko iegūst rudenī, novācot ražu.
No agra pavasara līdz ražas novākšanai Uģis un Santa bieži apbraukā laukus, pirmos aprauga ziemāju tīrumus. Gaidīts un satraucošs brīdis ir asnu parādīšanās – kā būs? Vēlāk, kad labība sacerojusi, sējumus uzpasē ik pēc divām trijām dienām.
Vai diviem agronomiem saimniecībā nav par šauru? Gluži otrādi – viņi atbild. Saliekot divas galvas kopā, rezultāts iznāk labāks, viens otram dod pārliecību, ka domāts pareizi.
Nepērk jau kaķi maisā…
– Neesam tik spēcīgi, lai bez kredītiem varētu normāli attīstīties. Saimniekiem ir atšķirīgas zemes platības, ražas un arī atšķirīga domāšana – paiet kāds laiciņš, iekams nonāk pie tā saimniekošanas veida, kas vislabāk padodas. Viens sāka pilnīgi no jauna, citam, kurš agrāk strādājis kolhozā, jau bija sava "bāze", jo kaut kas tika par pajām. Pirmajos gados par mazu cenu varēja iepirkt zemi, piemēram, mūspusē hektārs maksāja 50 latu. Man sākumā bija darbs pašvaldībā, bāzes saimniekošanai nebija, arī tagad nomāju kādreizējā valsts uzņēmuma noliktavas graudu un tehnikas glabāšanai. Kalte un graudu uzglabāšanas torņi gan pašam savi, –
stāsta Uģis Rubenis.
Par ES struktūrfondu naudu iegādājušies jaunu traktoru un kombainu. "Ziediņu" saimnieks neatzīst lietotu tehniku: – Uzskatu – jo jaudīgāka tehnika, jo profesionālāk konstruēta un gatavota. Tiesa, ir svarīgi, kur tā ražota. Piemēram, vienus "New Holland" agregātus liek kopā Polijā, citus – Anglijā vai kur citur. Nepērk jau kaķi maisā. Šo gadu laikā katrs saimnieks ir izvēlējies to tehniku, kas viņa laukiem un ražošanas apjomiem piemērotākā vai viņam labāk patīk.
Uz ES maksājumiem viņš skatās skeptiski, jo, piemēram, vienotais platībmaksājums nevis pieaug, kā bija paredzēts, bet sarūk. Esot palielinājušās sējplatības. Jūtams atbalsts ir maksājums par saimniekošanu mazāk labvēlīgos apvidos (MLA), tas ļauj izlīdzināt ražošanu. Somijā nelabvēlīgākajos lauksaimniecības reģionos arī pienu iepērkot par dārgāku cenu nekā ražīgākajos.
Mūsu graudkopji spēj konkurēt ar vecajām ES dalībvalstīm, Latvijā izaudzētie graudi nav sliktāka eksportprece kā vāciešiem vai dāņiem. – Latvijā kvalitātes prasības ir vēl stingrākas nekā Rietumvalstīs, – Uģis piekrīt. – Atšķirība gan ir tā, ka tur stipri lielāki atbalsta maksājumi, turklāt pamatus savām saimniecībām zemnieki ielikuši daudz agrāk, viņi saņēmuši atvieglojumus, dibinot savas saimniecības. Rietumvalstīs graudu audzētāji ir nodrošinājušies: ja šogad tirgus nav izdevīgs, var pagaidīt, kamēr tas kļūs ienesīgāks. Mums, ja nopērkam kombainu vai traktoru, tā summa arī jādala uz hektāru.
Zivju rūpals klusajā sezonā
Kolhoza laikos Rubeņu mājas atradās blakus zivju dīķim, kas skaitījās kādreizējā Pierīgas zivsaimniecības "Upesciems" īpašumā. Uģa vecāki strādāja kopsaimniecībā. Kad cēla ciematu, pārvācās uz centru un mājas pārdeva. Neatkarības sākumā viņi tās atpirka.
– Kad radās iespēja, es nopirku dīķi. Par repsīšiem iztirgoja, –paskaidro Uģis. – Galvenokārt tur ir karpas, arī kāda līdaka. Mazuļus pērku no kaimiņa Ojāra Daubera Secē, savukārt viņš no manis –
graudus zivju barībai. Iepriekšējos gados zivis varēju pārdot tepat Daudzevā, esam veduši uz Rīgu un Valmieru, bet pagājušajā gadā jau radās grūtības. Cilvēkiem nav naudas.
Saimnieks stāsta: zivīm dīķī esot daudz ienaidnieku – jūras kraukļi, ūdri, ūdeles. Kraukļi gan esot bailīgi, pietiekot izšaut uz to pusi, lai viņi pazustu.
Bet ūdrs dienā varot apēst 4 kg zivju. Rēķinājuši, ka no tām karpām, kas mājo dīķi, nozvejo pusi.
"Ziediņu" pamatienākums ir graudi. Saimnieks spriež tā – kad beigusies labības sezona un nepārdotā ražas daļa vēl noliktavās, svarīgs ir katrs nopelnītais lats. Un to dod zivis. Turklāt vasaras kvieši ir laba zivju barība. Zivīm izmēģināta arī no dzirnavniekiem pirktā kombinētā barība, taču no pašu graudiem izdevīgāk.
– Dīķis vairāk domāts ģimenes atpūtai, var ar laivu pabraukāt. Makšķerēšanas vietu par maksu negribu iekārtot, jo... man nepatīk, ka cilvēki sāk šmaukties. Ja saka – neko nenoķēru, bet es skaidri redzu, ka mašīnas bagāžniekā spārdās zivis...Tad man šai vietai jāalgo darbinieks.
Ziemas miegu aizdzen kažokzvēri
– Agronoma darbs tomēr ir sezonāls. Ziemā darba ir mazāk, gudrojām, kā šo laiku varētu aizpildīt, – stāsta Santa. Saimnieks atceras, ka štukojuši visu ko. Viņam kā agronomam tuvāka šķitusi šampinjonu audzēšana, bet ar tiem tirgus jau bijis pilns, sapratuši, ka jāatrod kāda brīvāka niša. Izpētījuši visu par ūdelēm. Izrādījies, šiem kažokzvēriem barības gatavošana un turēšana nav tik vienkārša, tāpēc pārdomājuši. Izlēmuši, ka audzēs šinšillas.
Saimniece rāda ēku pagalma viņā pusē – pirmajā mirklī izskatās pēc šķūņa, taču tik rūpīgi nostrādāts, ka varētu noturēt par vasaras māju. Tur esot mītne vairāk nekā 400 zvēriņiem. Audzētavā nepārtraukti jāuztur īpašs mikroklimats, jāgādā barība un jānodrošina miers, jo šinšillas necieš stresu.
Visai mulsinoša izvēle – visdārgākās kažokādas, domātas elitārai sabiedrībai un klientūrai. Dāmu kažoks vidēji maksā 20 tūkstošus latu. Turklāt ādiņu apstrāde ir ļoti smalks process, Latvijas ģērmaņi to lāgā neprotot, tāpēc ģērē Ungārijā…
Vai var cerēt, ka ar laiku šis rūpals dos ienākumus?
– Nozare varētu sākt atmaksāties trešajā gadā pēc dibināšanas, – lēš Santa. – Pirmajos gados ņēmām no graudkopības, ar "Ziediņu" naudu balstījām "Pogas".
Kažokādas nerealizē Latvijā, bet sūta uz Dāniju, uz Kopenhāgenas kažokādu izsoļu centru. Santa zina stāstīt, ka visas Kopenhāgenā nonākušās ādas tiek pārdotas – par tādu vai citādu cenu, bet ar garantiju. Un, ja tur varot ādiņu par 40 latiem realizēt, tad puslīdz droši noprotams, ka tā atbilst pasaules tirgus kvalitātei.
Uzziņa
Uģa Rubeņa z/s "Ziediņi" apsaimnieko ap 500 ha zemes – apmēram puse ir īpašumā, pārējo daļu nomā Seces pagastā. Līdztekus pārtikas graudu audzēšanai saimnieks pievērsies arī sēklkopībai. Z/s "Ziediņi" ir Zemnieku saeimas un k/s "Latraps" biedre.
Santas Rubenes nodibinātajai z/s "Pogas" ir ap 30 ha zemes. Saimniecība ir Latvijas šinšillu audzētāju asociācijā.
